Literāri tematiska izstāde ''Vai tur neiešķindējās šļakatu sudrabs?'' Andai Līcei – 80

30/03/2021

Literāri tematiska izstāde “Vai tur neiešķindējās šļakatu sudrabs?” Andai Līcei – 80 (27.04.1941)

Laiks atminēties un pakavēties pie Andas Līces devuma literatūrā, jo šī gada 27. aprīlī ievērojamajai dzejniecei un publicistei paliek 80 gadi.  Literāri A. Līce paudusi savus talantus visdažādākajos veidos, esot dzejniece, publiciste un prozaiķe. Darbojusies arī kā pedagoģe un sabiedriskā darbiniece.

Savā dzīvē viņa pieredzējusi ļoti daudz.  1949. gadā, astoņu gadu vecumā, kopā ar māti un vecvecākiem nonāk izsūtījumā Sibīrijā, Amūras apgabalā, Mazanovas rajona Aļeksejevkas sādžā. Esot jau pusaudzes gados, Līce atgriežas Latvijā. 

Kā nojaušams pēc autores klātbūtnes trūkuma literatūrzinātes agrākajos izdevumos, padomju literatūras jomā viņa netiek pieminēta. Taču 1967. gadā laikrakstā “Padomju Jaunatne” klajā nāk rakstnieces pirmais dzejolis "Gadi, klupdami steigā..."

Latvijā Anda Līce mācās tobrīd Pētera Stučkas Latvijas Valsts Universitātē, Bulduru dārzkopības tehnikumā un Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā studējot mežsaimniecību un dārzkopību. 

Darba dzīve autorei bijusi visai dažāda – sākot no padomju saimniecības un fabrikas līdz redaktorei un literārajai konsultantei.

Laikam visplašāk viņa pazīstama kā atmiņu, dzejas un prozas grāmatas "Via dolorosa" – sāpju ceļš sastādītāja. Bet viņas dzejas un prozas grāmatas šobrīd daiļo izstādi Ulbrokas bibliotēkas logos. 

Latvijas Radio 3 raidījums “Klasika”, 2021. gada 3. janvāris Liega Piešiņa viesojas pie dzejnieces un publicistes Andas Līces Cesvainē Anda Līce: "Pēdējā laikā esam nodevušies vaimanām – par ko mums tā, kāpēc tā, kad tas beigsies… Bet man šķiet, ka mums piemirstas pateikt paldies par to, kas tagad ir – ka mums ir, joprojām ir. Lai varētu baudīt šodienu, es paskatos uz savu grāmatplauktu un saprotu – kāda pagātne, kāda nākotne! Te ir, ņem tikai un lasi, un tas viss kļūs par tavu tagadni!” Ap dzejas dienām, ap to laiku man vienmēr sāk rakstīties dzejoļi – kā likums, katru gadu. Ja visu laiku nav rakstījies, es zinu – nekas, nekas! – pienāks dzejas dienas, gan jau arī dzejoļi atnāks, un tā arī ir. Tas ir kā tāds neuzrakstīts, neizteikts pasūtījums vai…". https://klasika.lsm.lv/lv/raksts/diena-sakusies/anda-lice-man-skiet-ka-mums-piemirstas-pateikt-paldies-par-to-ka.a138477/